10. septembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules pašnāvību novēršanas diena, kuras mērķis ir pievērst uzmanību šai sabiedrības veselības problēmai. Lai arī kopumā Latvijā samazinās to cilvēku skaits, kuri paši sev atņem dzīvību, valstī joprojām ir otrs augstākais izdarīto pašnāvību skaits Eiropas Savienībā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.
Pašnāvības ir novēršamas, taču ir svarīgs gan individuāls, gan sabiedrības, gan valsts nodrošināto pakalpojumu atbalsts. Veselības ministrija apkopojusi psihiskās veselības speciālistu – psihiatres un slimnīcas “Ģintermuiža” uzņemšanas nodaļas vadītājas Kristas Brūnas, krīžu konsultācijas centra “Skalbes” speciālistes un kognitīvi biheiviorālās terapeites Ineses Lapsiņas, Rīgas Stradiņa universitātes prodekāna Toma Pulmaņa, Garīgās veselības aprūpes māsu apvienības vadītājas Jekaterinas Jeremejevas un psiholoģes, psihoterapeites Ineses Rukas-Jansones – sarunu festivāla “Lampa” diskusijā izskanējušos praktiskos ieteikumus, kā ikdienā ikviens no mums var rīkoties, lai samazinātu līdzcilvēka pašnāvības risku un pašnāvību skaitu Latvijā.
“Rūpīgi sekojam līdzi Slimību profilakses un kontroles centra un operatīvajiem Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumu datiem par pašnāvību skaitu. Labā ziņa – gadu no gada šie skaitļi samazinās. Šobrīd arī Covid-19 pandēmija situāciju nav pasliktinājusi. Īpaši sekojam līdzi tendencēm jauniešu auditorijā – arī tur pašnāvību skaits rūk. Mēs turpinām strādāt pie psihiskās veselības pakalpojumu pieejamības uzlabošanas, kas ir nozīmīgs pašnāvību riska mazināšanas instruments. Tikpat nozīmīga ir mūsu katra individuālā iespēja pamanīt, ka tuviniekam, draugam, kolēģim vai svešiniekam ir nepieciešams atbalsts, un zināt, kā šādā situācijā veidot sarunu, kādus vārdus izmantot, kā rīkoties. Arī psihiskās veselības speciālisti atzīst, ka visefektīvākie vārdi ir ļoti vienkārši un tieši. Tātad – ir pa spēkam mums katram,” stāsta veselības ministre Ilze Viņķele.
Tieši tuvinieki visbiežāk var pamanīt izmaiņas un sniegt atbalstu, lai palīdzētu novērst pašnāvību, un bieži saruna var būt galvenais instruments, kā cilvēku atturēt no pašnāvības izdarīšanas. Lai mazinātu bezvērtības un bezcerības izjūtu, ir svarīgi apliecināt līdzcilvēkam, ka viņš ir svarīgs un vajadzīgs: “Es redzu/dzirdu, ka ar tevi notiek kādas izmaiņas. Es redzu/dzirdu, ka tu jūties ilgstoši nomākts. Mani uztrauc, kas ar tevi notiek. Es saprotu, ka tu negribi tagad runāt, bet es esmu pieejams – kad tu gribi, nāc un runā!”. Šīs frāzes liks otram justies pamanītam un sadzirdētam, un mudinās iesaistīties sarunā, kas var mainīt lēmumu izdarīt pašnāvību.
• Ar speciālistu ieteikumiem par to, kā atpazīt pašnāvnieciskas domas un ko darīt, lai novērstu pašnāvību, var iepazīties Veselības ministrijas portālā ESparveselibu.lv: https://esparveselibu.lv/ka-atpazit-pasnavnieciskas-domas-un-ko-darit-lai-noverstu-pasnavibu